Mākslas terapija palīdz labāk justies šajā pasaulē

Kopš pagājušā gada augusta pēc desmit gadu dzīves posma, kas pavadīts Lielbritānijā, Londonā, apgūstot glezniecību un pēc tam mākslas terapiju, Latvijā atgriezusies Ingrīda Zvēra - mākslas terapeite, kuras neviltota vēlme ir gan bērniem un pusaudžiem palīdzēt izprast savas emocijas un dzīvot laimīgāku dzīvi, gan sniegt savu devumu, atbalstu šīs profesijas pilnveidei Latvijā. Izlasiet sarunu ar Ingrīdu Zvēru un uzziniet, kas tad ir mākslas terapija un kā tā var palīdzēt dzīvot labāk.

 - Sāksim ar jautājumu, kas, šķiet, patiešām var interesēt daudzus – kas liek atgriezties Latvijā, ja Londonā ir apgūta profesija, kas pilnā mērā ļauj īstenot savus mērķus tur – gan iegūta kvalifikācija un sertifikāts, gan valodas zināšanas? Londonā taču lielākais vairums parasti grib palikt.

 - Latvijā, tāpat kā visā kontinentālajā Eiropā, mākslas terapija vēl aug un veidojas, tādēļ te ir nepieciešami speciālisti, kuri palīdz tai attīstīties, un man šķiet, ka es ar savu izglītību, darba pieredzi un ieinteresētību pilnveidot šo prefesiju, varētu būt noderīga un aktīvi iesaistīties - es gribēju to, ko iesāku Londonā, turpināt šeit, lai sniegtu savu devumu, atbalstu profesijas pilnveidei. Te svarīgi pieminēt, ka mākslas terapijas pamati ir likti Lielbritānijā - pēc Otrā pasaules kara, kad universitātēm tika izveidotas programmas ar konkrētiem kritērijiem. Goldsmitas univeristāte Londonā, kurā es mācījos, ir pirmā, kur mākslas terapiju varēja sākt apgūt.

 - Kā kļūst par mākslas terapeitu?

 - Lai kļūtu par mākslas terapeitu, ir jābūt interesei gan par radošumu, mākslu, vizuālo mākslu, gan par cilvēkiem un viņu dzīves kvalitātes jeb labbūtības celšanu. Cilvēks, kurš kļūst par mākslas terapeitu, parasti ir studējis mākslu, vai arī, piemēram, pedagoģiju. Tā var būt arī cita joma, kas apgūta bakalaura grāda līmenī. Mākslas skolotāji, kuri vēlas ar bērniem stādāt vairāk terapeitiski, bieži izvēlas kļūt par mākslas terapeitiem, vai medmāsas un psihoterapeiti, kuri papildus specializējas. Ja cilvēkam ir interese par mākslas terapiju un vēlme to apgūt, bet nav izglītības mākslas, sociālās aprūpes vai medicīnas jomā, pastāv iespēja apmeklēt sagatavošanās programmas un kursus. To laikā var arī izvērtēt, vai būs izvēlēts pareizais virziens. Es personīgi studēju glezniecību, pirms sāku mācīties mākslas terapiju. Mākslas terapeita izglītība ilgst divus gadus pilna laika studijās un trīs gadus nepilna laika studijās, tiek iegūts maģistra grāds. Goldsmitas universitātē abos mācību gados bija pilna laika prakse, kas norisinājās paralēli mācību procesam. Bija jāstrādā ar dažādām klientu grupām – vai nu tie ir bērni un jaunieši, vai pieaugušie, bija iespējams strādāt slimnīcās, skolās. Sanāca, ka dzīve pa apvedceļu mani aizveda tur, kur laikam vajadzēja būt - sākotnēji es gribēju studēt medicīnu, par to domāju, bet tomēr izlēmu studēt glezniecību - it kā pavisam no citas pasaules, bet tas ceļš mani aizveda tur, kur tagad esmu. Mākslas terapija ir kā radošuma un terapijas apvienojums. Dzīve bieži noved tur, kur cilvēkam jābūt.

 - Ko mācās mākslas terapijas studijās?

 - Psihodinamisko psihoterapiju, ko pēc tam realizē radošās terapijas sesijās. Tās ir akadēmiskās studijas – vai nu balstoties uz Freida vai Junga metodēm: dažādās universitātēs atšķiras šis fokuss. Es studēju pēc Freida konceptiem, balstoties uz psihodinamisko terapiju. Jau no paša studiju sākuma ir arī pilna laika prakse, darbs ar 3-4 klientiem, kuriem jāveic mākslas terapija. Tam visam paralēli katrs turpina savu radošo ceļu – studiju laikā maģistrants rada savu mākslu un refleksijas mākslu pēc sesijām ar klientu, lai labāk saprastu gan klienta radošos procesus, gan savus. Psihoterapijas pamatā, ar ko daudzi speciālisti strādā, ir transference jeb pārnese, ar ko terapeits uzņem klienta sajūtas un domas, izprotot tās specifiskā terapijas procesa laikā. Tāpat tas darbojas mākslas terapijā, bet klāt vēl nāk radošums, kas klientam palīdz izteikt neapzinātas, vārdos nenosaucamas sajūtas.

 - Kam noder, kam ir ieteicama mākslas terapija?

- Es teiktu, ka teju ikvienam kādā dzīves posmā mākslas terapija varētu būt noderīga. Katram ir kādi saspringtāki dzīves brīži, visiem kādreiz ir kādi stresi vai konflikti, ar ko pats netiek galā, un terapija pat pāris sesiju laikā var ļoti palīdzēt. Bet mēs strādājam ar ļoti plaša spektra problēmām, palīdzam bērniem un jauniešiem arī ar dažādām diagnozēm – ar autiskā spektra traucējumiem, depresijām, uzmanības deficīta sindromu, fiziskām slimībām. Piemēram, bērniem ar autismu bieži trūkst iztēles, viņiem ir ļoti funkcionāla izpratne par pasauli, viņiem parasti ir sarežģīti komunicēt ar apkārtējiem, saprast apkārtējo pasauli, līdz ar to arī saprast sevi, bet mākslas terapija var veicināt šo izpratni, komunikāciju. Māksla un darbošanās pati jau ir kā komunikācijas veids. Saprast sevi cilvēks parasti iemācās agrīnā bērnībā attiecībās ar māti vai cilvēku, kas par viņu rūpējas, autistiem bieži šī komunikācija regresē, jo pieaugušie nesaprot bērnu, un bērns neizprot sevi. Mākslas terapija var aktīvi palīdzēt bērnam saprast pašam sevi. Bērni ar uzmanības deficīta sindromu var iemācīties izprast robežas – kā  es komunicēju, kā sevi iekšēji noskaņoju, lai pabeigtu iesākto, vai kā pārslēdzos – te ir runa par pašregulāciju.
Jāņem vērā, ka iekšējais stress, uzkrātais stress, īpaši bērniem, ļoti ietekmē uzvedību, jo viņi nezina, kā ar to tikt galā. Mēs tikai laika gaitā to iemācāmies no attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem, bet mākslas terapija ir aktivāks mācīšanās veids -  ko man darīt tad, kad es jūtos slikti, nedroši, nobijies, dusmīgs, uztraucies, un kā varbūt es varu apzināti reaģēt veselīgāk un drošāk gan sev, gan apkārtējiem, nesagraujot lietas un nesāpinot ne sevi, ne citus kā emocianāli, tā fiziski. Bet emocijas – labas vai sliktas, ir jāprocesē un jāizlādē mums visiem, tikai jautājums ir, kā to labāk izdarīt. Bērniem ar vidēji smagām un smagām diagnozēm, kas ietekmē gan viņu garīgo, gan fizisko attīstību, mākslas terapija var būt laba šo emociju procesēšanas vide, jo šiem bērniem bieži ir ļoti daudz viņiem nesaprotamu emociju, kā arī apjukums. Arī bērniem ar fiziskām slimībām ar mākslas terapijas palīdzību varam palīdzēt tikt galā ar sāpēm un bailēm. Kopumā tas viss ir par sevis pieņemšanu, sevis mīlēšanu, pašcieņas celšanu laimīgākai un kvalitatīvākai dzīvei.

 - Sabiedriskās vietās vērojams, ka bērns ar autismu, piemēram, pēkšņi sāk skaļi kliegt, uz dažādām situācijām apkārtējo izpratnē reaģē neadekvāti. Visticamāk, tas ir stress un izpaužas tā. Mākslas terapija var palīdzēt pārvarēt šādas situācijas, mazināt?

 - Jā, tieši tā. Ir kāds kairinātājs, kas bērnu tajā brīdī izsit no līdzsvara, līdz ar to viņš tā reaģē, bet stresi arī uzkrājas, terapija tad var būt kā relaksācija. Arī ar agresiju, kas raksturīga bērniem ar autismu un citām diagnozēm, var iemācīties tikt galā citādāk, modificēt šīs emociju izlādes veselīgākā veidā, piemēram, tā vietā, lai sistu krēslus, var plēst vai sašvīkāt papīru. Bieži mākslas terapijas sesijas ir smagas, notiek lieli emocionāli procesi, bet šīs nodarbības var būt arī ļoti patīkamas, jautras, pozitīvs izlādes veids.

 - Kādi ir jūsu ieteikumi vecākiem, kādos gadījumos apsvērt domu par mākslas terapeita apmeklējumu, ja nav slimības diagnozes?

 - Pirmkārt, ja ģimenē ir kāds smags posms, piemēram, vecāku šķiršanās. Arī brāļa vai māsas ienākšana ģimenē, kas vecākajam bērnam vienmēr sagādā daudz emociju, ar kurām viņš var netikt galā. Ja vecāki ievēro, ka bērns mainās, kļūst raudulīgs vai agresīvs pret vecākiem vai mazuli, arī pret citiem bērniem, ieteicams konsultēties ar speciālistu. Arī, ja ir bijis kāds notikums ārpus mājas, kura ietekmē mainās bērna uzvedība, ja uzvedība vispār ir sarežģīta – ja ar bērnu neko nevar sarunāt, ja viņš bieži raud, ir bēdīgs, agresīvs pret citiem bērniem, vai citi bērni uzbrūk viņam, tad terapija var palīdzēt. Arī tad, ja skolā ir radušās problēmas, krītas atzīmes, bet šķiet, ka tam nav iemesla, turklāt bērns pats arī nevar paskaidrot, kādēļ tā. Ja bērnam vai jaunietim bieži ir depresīvs noskaņojums, ja vecāki novēro un jūt, ka viss īsti kārtībā nav, bet bērns nevēlas par to runāt, tad ir vērts meklēt speciālista, trešās personas palīdzību, kas pēc iespējas drīzāk palīdzētu to risināt. Ar terapeitisko radošo darbību to var sākt izpētīt, izdarīt secinājumus un palīdzēt bērnam mainīt sociālo dinamiku, ceļot pašapziņu, palīdzot izprast un atrast sevi.

 - Kā norisinās mākslas terapijas nodarbības?

 - Visos gadījumos terapijas sastāvdaļa ir saruna un brīva darbošanās ar terapijas materiāliem – zīmuļiem, krītiņiem, eļļas pasteļiem, guaša un akvareļa krāsām, plastilīnu, mālu, audumu, dziju un citiem. Klients izvēlas, kādus materiālus viņš tajā dienā izmantos, ko attēlos, kādā veidā, par ko komunicēs, kas viņam tajā brīdī ir svarīgi. Un tad mēs to darām. Nākamajās sesijās to var turpināt – parasti nākamā sesija sākas ar to, ka aplūkojam, kas tika izdarīts iepriekšējā reizē, lai turpinātu vai uzsāktu kaut ko jaunu. Galvenā doma ir tāda, ka neatkarīgi no vecuma klients pats zina, kas viņam ir vajadzīgs, un, ja viņš jūtas šajā vidē drošs un ir izveidojusies terapeitiskā saite, tad viņš zinās, kas viņam nepieciešams un ko viņš grib pārrunāt, vai kur nepieciešams atbalsts tajā brīdī.
Terapeits redz, kādas krāsas klients izmanto, cik lielas formas tiek lietotas darbos, kas tiek zīmēts, gleznots vai veidots, un tas sniedz pamatinformāciju – kādu vizuālo formu klients piešķir savām domām un sajūtām. Darbs, ko klients rada, ir tāda kā roka, ko viņš sniedz terapeitam, pēc tam kopā tas tiek pārrunāts un reflektēts. Daudz informācijas sniedz nodarbības process – vai klients brīvi darbojas, kāds ir rokas piespiediens, kā darbojas sīkā motorika, kādus materiālus cilvēks izmanto, vai izmanto vairāk ūdeni, vai krāsas, vai zīmējums sanāk vairāk plūstošs vai ar biezākām krāsām, kā tiek risinātas radošās problēmas, kāda ir reakcija uz neizdošanos utt. Ļoti svarīga ir pieminētā terapeitiskā saite, to sajūtot, tiek izzināts klienta psihoemocionālais stāvoklis. Tas vienmēr ir darbs no abām pusēm - terapeits izzina klientu caur viņa darbošanos un sarunām, klients tad vai nu noliedz vai pieņem teikto, vai tas rada viņā pārdomas par to, kas ar viņu notiek, kā viņš jūtas. Noteik transference - sajūtas, kas ir klientam, viņš emocionāli nodod terapeitam.

Jāuzsver, ka mākslas terapijas sesijas un tajās tapušie darbi ir konfidenciāli - kā jebkurā terapijā. Speciālisti vienmēr var dalīties ar novērojumiem un ieteikumiem, taču iesaku bērnus un jauniešus lieki neizjautāt par sesiju norisi, jo tas ir viņu privātais laiks. Pirmā jeb iepazīšanās sesija tiek organizēta kopā ar ģimeni vai kādu no vecākiem, lai izprastu ģimenes skatījumu un mērķus, taču pēc tam darbs notiek individuāli. 

 - Kāds ir Jūsu darba rezultāts? Ko ir iespējams panākt?

 - Svarīgi ir sākotnēji noteikt mērķus, pēc tam jāskatās, vai tos var sasniegt. Būtiski, ka terapija var radīt drošu vidi bērnam, kur viņš internalizē jeb apgūst, ka ir cilvēki, pieaugušie, kuru klātbūtnē var justies iekšēji droši, ka viņš tiek uzklausīts, ieraudzīts, ka nav jāuztraucas, vai viņu sapratīs – mākslas terapeits var būt tāda kā metafora visiem pārējiem cilvēkiem, kurus bērns dzīvē pēc tam satiek. Savukārt radošā darbošanās atstāj pozitīvu ietekmi un ceļ labsajūtu, veicina nervu darbības uzlabošanos.
Terapijas rezultātā notiek trauksmes, depresijas mazināšanās, pašapziņas un pašvērtējuma celšanās, uzlabojas komunikācijas spējas, līdz ar to var uzlaboties sekmes mācībās. Ja ir valodas traucējumi, situācija var uzlaboties. Ar mākslas terapiju var iemācīties arī komunikācijas robežas ar pieaugušajiem un citiem bērniem, kas īpaši aktuāli ir pēckovida laikā.  Terapijas rezultātā stiprinās bērna iekšējā pārliecība, jo viņš sāk labāk saprast sevi, līdz ar to labāk justies šajā pasaulē.

 - Kādi ir Jūsu novērojumi, vai risināmās problēmas Lielbritānijā un Latvijā atšķiras?

 - Kopumā jau visiem ir vienādas, bet manuprāt, mazliet atšķirības ir tajā, ka Lielbritānijā ir ļoti izteikts multikulturālisms un vairāk parādās integrācijas problēmas. Bet kopīgs ir tas, ka dažādu iemeslu dēļ bērniem ļoti trūkst uzmanības, vai nu tās ir pietrūcis iepriekš, vai joprojām, un tad attiecības ar vecākiem un visiem citiem veidojas sarežģītāk. Tāpat mūsdienu sabiedrībā ir daudz stimulu, ar ko mūsu smadzenes un nervu darbība netiek galā. Šķiet arī, ka šeit, Latvijā, labu gribot, bērniem gan ģimenes, gan izglītības un sabiedrības kontekstā ir liels visatļautības vilnis - bērniem ļoti trūkst robežu. Bērniem tāds robežu trūkums ir ļoti kaitīgs. Paskaidrošu, kāpēc: robežas bērniem rada drošības izjūtu, jo tad viņi zina, kas notiks, bet neziņa rada iekšējo trauksmi un nedrošību. Tāpat vēroju, ka robežu trūkuma dēļ ļoti daudziem bērniem ir grūti veidot attiecības ar citiem bērniem, jo viņi īsti nezina, ko tad drīkst pieļaut pats attiecībā uz sevi, un ko atļauties darīt attiecībā pret citiem, viņi nespēj dalīties ne ar citiem bērniem, ne pieaugušajiem. Viņiem ir ļoti sarežģīti, jo viņi aug citādāk – vecāki viņiem tikai dod, dod, dod. Iespējams, ka savā ziņā vainojams kovida laiks, tomēr es ieteiktu pievērst daudz lielāku uzmanību robežu noteikšanai.  

 - Tā kā Jūs metodi esat apguvusi Lielbritānijā, terapijas sesijas šeit varat vadīt arī angļu valodā?

 - Jā. Terapijas sesijas brīvi vadu abās valodās – gan latviešu, gan angļu, tādēļ aicinu uz nodarbībām arī bērnus un pusaudžus no citām valstīm, kuriem mītnes zeme šobrīd ir Latvija, vai arī to ģimeņu bērnus, kuru pastāvīgās mājas ir Īrijā, Anglijā vai citur, un izteikties latviski ir kļuvis grūtāk, nekā angliski.

Ar Ingrīdu Zvēru sarunājās Inguna Almbauere

Uzziniet vairāk un piesakieties uz mākslas terapijas nodarbībām!

''Veselības centrs 4'' filiāle ''Bērnu veselības centrs''
Tālr.: 67517530, 29188623
E-pasts: [email protected]
Adrese: Duntes iela 15A, Rīga